Rose-Marie François

Godātais Rektora kungs, Mesdames et Messieurs les Membres du Sénat de l’Université, 27.09.03 Cienītie pasniedzēju kundzes un kungi, dārgie kolēģi, Mīļie amata brāļi dzejnieki un māsas dzejnieces, Mīļie studenti un studentes, Dārgie draugi,

Man ir liels prieks un gods būt kopā ar Jums šodien šajā iespaidīgajā aulā un saņemt Latvijas Universitātes augsto apbalvojumu. Es uzzināju, ka esmu pirmā Beļģijas pilsone, kurai piešķirts šis goda nosaukums, un man ļoti patīk, ka tas notiek tieši tajā dienā, kad Beļģijas Franču kopiena Wallonie-Bruxelles svin savus svētkus! Manas attiecības ar Latviju ir virkne neticamu sagadīšanos. Bet šodien tās ir arī apliecinājums tam, ka veiksmīgi attīstās sadarbība starp mūsu universitātēm un mūsu valstīm. Kļūt par Latvijas Universitātes Goda biedri ir, protams, ļoti patīkami un pagodinoši. Klusībā es (īsu mirkli) labāk vēlējos... vēlētos... kļūt par Goda doktori, taču, no otras puses raugoties, Jūsu lēmums nozīmē, ka Jūs manī saskatāt ne tikai pasniedzēju, bet pirmām kārtām dzejnieci… un tādēļ man patiešām nav pamata bēdāties. Es augsti novērtēju Jūsu universitātes un valsts pūles, lai latviešu dzeja izietu plašajā pasaulē, un šodien pateicos Jums visiem par sadarbību un šo apbalvojumu. Kad es sāku mācīties latviešu valodu, man likās, ka Jūsu valoda ir kā atslēga citām Eiropas valodām; tādēļ man sagādāja prieku dižā armēņu valodnieka Hračja Ačarjana teiktais, ka, lai labi saprastu Eiropas valodu struktūru, noteikti jāapgūst kāda baltu mēle. Šī iemesla dēļ būtu vēlams, palielināt Baltu valodu katedru skaitu Eiropas universitātēs. Jo mums jākopj Eiropas daudzvalodība un jāaudzina mūsu pēcteči daudzvalodīgā vidē no agras bērnības: ja mūsu bērni mācītos visi tikai vienu vienīgu svešvalodu, tas nozīmētu, ka drīz pazustu mūsu valodas un līdz ar tām - mūsu Eiropas ģimenes pamatiezīmes. Valodas nozīmīgumu nevērtē pēc runātāju skaita, bet pēc literatūras, un kultūras vispār, kuras tā rada. Arī rakstnieka mantojumu nevērtē pēc lappušu skaita, kuras viņš uzrakstījis. Šis gads ir Ljēžā dzimušā Žorža Simenona gads. Viņa simto dzimšanas dienu plaši atzīmē ne tikai Beļģijā, bet arī daudzās citās zemēs – tāpēc, ka viņa daudzie kriminālromāni ir tulkoti vairākās valodās. Rakstnieks bez tulkotāja vai dzejnieks bez atdzejotāja esot kā vilciens bez lokomotīves … es šobrīd neatceros, kurš to ir teicis, bet katrā ziņā viņš nemeloja! Arī Margeritai Jursenārai atdzejotāju netrūkst un šogad arī viņa būtu bijusi simtgadniece. Arī viņa ir dzimusi Beļģijā un viņas māte bija beļģiete. Šī dzejniece un rakstniece bija pirmā dāma, kas ieņēma vietu Franču Akadēmijā. Viņas grāmatu literārā vērtība ir apbrīnojama un viņas izsmalcinātos tekstos uzrunā katru no mums viņas skaidrais un tomēr iejūtīgais skats uz cilvēci. Latviešu dzejā valodas mūzika pārnēsā universālas vērtības, kuras, cerams, var izpausties arī manos atdzejojumos. Kad pēc manām performancēm frankofonā publika izrāda un izsaka savu sajūsmu un interesi par jaunatklāto latviešu kultūru, gribētos cerēt, ka manis ieguldītais darbs nav bijis veltīgs. Mesdames et Messieurs, merci de votre aimable attention. Paldies par Jūsu laipno uzmanību! Rose-Marie FRANÇOIS