Roze-Marija Fransuā ir vairāku Beļģijā, Francijā, Kvebekā, Latvijā, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Rumānijā, Bulgānijā un citās valstīs izdotu grāmatu autore un līdzautore. Viņas dzejoļi ir iekļauti dažādos literārajos žurnālos un antoloģijās (Armēnijā, Spānijā, ASV, Grieķijā, Izraēlā, Alžīrijā, Itālijā, Latvijā, u.c.) un tulkoti divpadsmit valodās. Viņa bija pasniedzēja Lježas (Beļģija), Lundas (Zviedrija) un Latvijas Universitātē (Rīga), kur kļuva par goda biedri.Viņa ir tulkojusi vairāk nekā simt austriešu dzejnieku darbus. Roze-Marija Fransuā pirmā sastādījusi un atdzejojusi latviešu dzejas antoloģiju, kas ir latviešu-franču divvalodu izdevums. Viņa ir Neapoles literāras prēmijas (Premio Napoli) žūrijas locekle. Apguvusi glezniecības mākslu (pie Bertas Dubajas) un teātra mākslu (pie Monikas Dorseles, Īva Bikala, Utas Vāgneres, Ženevjēvas Pāžas, Žozefa Žakinē…), viņa uz skatuves skaita savus un pašas tulkotos dzejoļus. Roze-Marija Fransuā ir Šarla Plisnjē dzejas prēmijas (Charles Plisnier, Monsa, 1989.g.), Luija Gijoma dzejprozas prēmijas (Louis Guillaume, Parīze, 1998.g.), kā arī Valoņu Domas prēmijas laureāte (Pensée Wallonne) (Monsa, 2002.g.). Dzejas prēmiju no Valonijas-Briseles biedrības saņēma PANAMUSA, ène cant'fâbe picardiešu valodā (Brisele 2008) www.ulg.ac.be/ferulg/francois.htm

Roze-Marija Fransuā nekad nav bijusi vienvalodīga.

Roze-Marija Fransua runā franciski, nīderlandiski un vāciski, tas ir trīs oficiālas valodas Belģijā. Bet netikai. Viņas franču-pikardiešu divvalodību ļoti agri sekmē mātes aizliegums runāt "dialektā". Viņas interese par valodām kļūst pamanāma pamatskolu beidzot, kur viņa a divas vai trīs flāmu valodas stundas. Licejā Roze-Marija Fransuā iemācījās latīņu un nīderlandiešu valodas, pēc tam- angļu, sengrieķu un vācu valodas, kā arī pašapmācības ceļā spāņu un itāļu valodu pamatus. "Vecās sistēmas" ģermāniste (lekcijas un eksāmeni četrās valodās), studēja Lježas Universitātē, kur arī sākumā strādāja par asistenti, Roze-Marija Fransuā aiz pārliecības izvēlējās strādāt vidusskolā, kur arī pasniedza līdz 1995. gadam. 1959.-60. gados, palīdzot ungāru studentiem trimdā apgūt franču valodu, viņa interesējās par ungāru mēli. 60. gadu vidū viņa divu gadu laikā apmeklēja zviedru valodas un literatūras kursus Lježas Universitātē. 80. gadu sākumā viņa saņēma krievu valodas prasmes apliecību Lježas pilsētas vakara kursos. Roze-Marija Fransuā apguva vairākas dzīvo valodu pasniegšanas metodes, to skaitā arī Senklū un Zagrebas (Saint-Cloud et Zagreb) metodi franču valodas kā svešvalodas pasniegšanā, kuru viņa pielietoja Zviedrijā, 1969.-1970. gados, apmācot no 6 līdz 70 gadu vecus skolniekus. No 1975. gada līdz 1995. gadam Roze-Marija Fransuā izmanto savā ikdienas dzīvē trīs valodas : pasniedzot nīderlandiešu valodu franciski runājošajā vidē, mājās, runājot vāciski ar vīru, kas ir dzimis Rūras apgabalā, un ar bērniem. Beidzot, savā sešdesmitajā mūža gadā, viņa iedrošinājusies sākt mācīties valodu, kas pieder baltu valodu grupai, proti, latviešu valodu.

Vīriešu un sieviešu līdztiesība.

No 1971. gada - "Lježas sieviešu grupas" (Groupe de femmes de Liège) dalībniece. Šī ir gan pārdomu grupa (par sieviešu stāvokli sabiedrībā), gan darbības grupa (par brīvu kontracepcijas līdzekļu pārdošanu un kriminālatbildības atcelšanu par abortu veikšanu). Tas arī ir Pērsa lietas laiks (Villijs Pērss, belģu ķirurgs-ginekologs, kas 70. gados nelegāli veica abortus, par ko vēlāk tika apcietināts.Tas izraisīja milzīgu pretestības vilni sabiedrībā un kļuva par sākumu abortu legalizācijas procesam). Roze-Marija Fransuā piedalās feministu sanāksmēs Beļģijā, Francijā un Nīderlandē. Kopā ar Žannu Verševālu un Mariju Denī viņa tiek uzaicināta pie Simonas Debovuāras (Simone de Beauvoir), lai sagatavotu lielos sieviešu svētkus Briselē, 44. Pasāžā, 1972. gada 11. novembrī. Grāmatā, kas provokācijas pēc tika nosaukta par "Mazo sarkano sieviešu grāmatu", Roze-Marija Fransuā kritizē dzimumu lomas, kā tās ir parādītas skolu mācību grāmatās, it īpaši svešvalodu apmācības metodēs. Roze-Marija Fransuā ir FERULg biedre (Femmes Etudes Recherches Université de Liège)


Rose-Marie François © 2017